Restitutio ad integrum – jēdziens latīņu valodā, kurš apzīmē pilnīgu izveseļošanos, jeb atgriešanos tajā veselības stāvoklī, kāds bija pirms saslimšanas. Saprotams, ka ļaudis vēršoties pie ķirurga, gaida tieši šo rezultātu, bet jāatzīst, ka lielākajā daļā saslimšanu cilvēki nekad pilnīgi neizveseļojas. Pat pēc tādām slimībām kā gastrīts vai plaušu karsonis sekas paliek uz visu mūžu. Tās var būt nemanāmas, jo organismam ir izteiktas kompensācijas spējas, bet tās paliek. Jo smagāka slimība, jo manāmākas sekas. Sadauzītu automašīnu var saremontēt, bet profesionāls automehāniķis vienmēr tādu auto vērtēs zemāk. Kāpēc? Tāpēc, ka nekad nav iespējams atgriezt auto „veselību” ad integrum.
Būt dziedinātam, nenozīmē būt pilnībā veselam. Tas, ko cilvēki parasti saprot ar veselību ir relatīvs jēdziens, un te drīzāk būtu jārunā par organisma funkciju balansu, nevis kādu gala stāvokli – veselību. Ārsta misija ir dziedināt nevis izārstēt. Ārsts nemaz nedrīkst uzņemties kādu izārstēt! Kā to saprast?
Pirmkārt, ārsts ir dziedināšanas starpnieks, nevis pati dziedināšana kā to daudzkārt uzskata pacienti. Ārsts kā aģents var nozīmēt medikamentus vai arī izdarīt operāciju, bet ārsts nekad nevar izmainīt organisma spēju sadzīt vai nodrošināt mikroorganismu konkrētu reakciju uz zālēm. Tieši pacienta organisms ir tas, kuram ar medikamentu palīdzību būtu jāatgūst funkcijas stabilitāte. Piemēram, ķirurgs var pareizi izdarīt aklās zarnas operāciju un nozīmēt atbilstošas tabletes pret infekciju, bet ķirurgs nevar garantēt, ka katrā konkrētā gadījumā būs kāds zināms (domājams labs) rezultāts. Ārsts var garantēt, ka balstoties uz esošo zinātnisko pieredzi, jeb statistiku, labvēlīgs iznākums – dziedināšana, būs iespējama kādā konkrētā skaitā gadījumu.
Šeit mēs nonākam pie otra punkta. Lai dziedināšana būtu pēc iespējas ātrāka, pacientam ir jābūt ārsta sadarbības partnerim ar pilnīgu sapratni par savu problēmu un tās iespējamo iznākumu. Sadarbība nav iespējama, ja pacients ārstam neuzticas. Šādos gadījumos obligāti ir jāmeklē cits ārsts vai arī jāmaina attieksme. Izņēmumi ir tie gadījumi, kuros pacients nevalda pār savu apziņu – bezsamaņa, garīgas slimības. Otra sadarbības problēma ir pasivitāte. Tas nozīmē, ka pacients gaida, lai ārsts būtu pati „dziedināšana”, jeb Dievs. Viņš pats nav gatavs kaut ko darīt sava veselības balansa iegūšanā . Piemēram, pārāk „korpulentai” kundzei tiek prasīts samazināt savu svaru par vismaz 20 kg, lai varētu izdarīt nervu atbrīvošanas operāciju kakla rajonā, lai operācijas laikā varētu sasniegt vislabāko iespējamo rezultātu, bet paciente neko nedara svara samazināšanā. Vēl tipiskāks piemērs ir smēķētājs ar ilgstošu klepu, kurš sirdās par to, ka klepus nemazinās, neskatoties uz lietotajām zālēm. Arī šādos gadījumos pacients nevar cerēt uz dziedināšanu.
Īsumā, labas dziedināšanas formula ir šāda: pacients cer uz dziedināšanu, kurā viņš ir aktīvs procesa dalībnieks.